Laiks – visnotaļ mītiska parādība. Teorētiski tik konkrēts, noteikts, tiešs, tik pazīstams, taču savā būtībā neticami maldinošs. To mērām stundās, taču jāatzīst – ir visāda garuma stundas. Ir tās īsās, kas paskrien garām vienā elpas vilcienā. Un ir arī tās garās, kas gausiem bruņurupuča soļiem arvien nespēj pārtapt citās.
Īsās stundas, šķiet, cilvēkam ar nesaudzīgu pārliecību par savu spēku seko ik uz soļa. Tās liek griezties pasaulei, aizgrābjot sirdis un radot dvēseles nospiedumus. Tās izgaist tik ātri kā ugunīs degošas papīra lapas, aiz sevis par liecību atstājot vien pelnu putekļus. Tik pēkšņi reibinoši.
Skurbuma dēļ acumirkļa stundas, sagriežot kājām gaisā cilvēka iekšpasauli, šķietami arī tiek mīlētas vairāk. Maldi! Tas būtu velti! Lai gan tās dienas acīm, kuras savu laiku radušas īsajās stundās, nekad nevarēs pasaulē raudzīties garo ritējumā, rāmo stundu pievilcība nav noliedzama. Lēno stundu iedvesmojošā nesteidzība ir kā Mocarta klavierkoncerts si minora nolemtībā. Tik skumji patīkama.
Krāces apiet nav laika nekad, tikai lēnās stundas rada iespēju brist straumē ar padomu un spēku – grāmatu, mīļu mūzikas disku un sirdsbalsi. Rada cilvēkam mazliet vēl vienu brīvību. Gandrīz.
Darbs tapis radošā savienībā ar Ojāra Vācieša dzeju.
Kā Tev klājas?
Cik ātrās stundās paiet Tava diena?
