Es prātoju un nespēju vien izprātot. Kā cilvēkam rakstīt, īsti un nepārprotami, tik banālā pasaulē, kur pazīstams saullēkts saistās vien ar bezcerīgu mīlestību vai zobu pastu? Kā rakstīt par dabu un krāsām debesīs, lai tajās neparādītos nevēlamas mīlas jūtas, kas šķietami ir pat pārāk gribētas? Kā, cenšoties nomākt neviļus jaušamu vientulību, neuzrakstīt slavas dziesmu rītam, kas 14 dienu laikā liks starot pērļu mirdzumā? Kā?
Es jūtos mazliet bezspēcīga. Ar tinti pieķēpātas lapas krīt zemē viena pēc otras. Kur man atrast to manu, to tikai manu saullēkta sajūtu? Un vai tā patiesi, no sirds es vispār kaut ko jutu? Vai cienīju? Vai apbrīnoju? Vai es mīlēju?
Nav vērts censties paspēt ātrāk. Mans laiks ir nakts, tā arī jāgaida. Un varbūt par to arī jāraksta - kā, nakti dzīvojot, izdziestu saullēktā.
Es jūtos mazliet bezspēcīga. Ar tinti pieķēpātas lapas krīt zemē viena pēc otras. Kur man atrast to manu, to tikai manu saullēkta sajūtu? Un vai tā patiesi, no sirds es vispār kaut ko jutu? Vai cienīju? Vai apbrīnoju? Vai es mīlēju?
Nav vērts censties paspēt ātrāk. Mans laiks ir nakts, tā arī jāgaida. Un varbūt par to arī jāraksta - kā, nakti dzīvojot, izdziestu saullēktā.
