Es laižu sevi brīvībā!

Kaut kas ik uz soļa ierobežo cilvēku. Ne gluži trīs metrus augsts mūris, kas, apzinoties, ka vēl pilnībā Sauli neaizsedz, ir piekabinājis sev klāt vēl dzeloņdrāšu žogu. Restes gan. Ne jau gluži cietuma kameras restes. Tās varētu saukt par zelta būrīša restēm, jo tās taču pasaulē rada šo tik skaisto, iedomāto mieru, saskaņu un līdzsvaru.

Tā gan tikai tāda metafora. Nav vēl redzēts cilvēks, kas staigā pa ielu zelta būrītī. Vismaz es neesmu redzējusi. Ja tāds ir, tad man vēl viss priekšā! Bet varbūt mēs šos zelta būrīšus vienkārši vairs neredzam, jo esam jau pie tiem pieraduši? Varbūt mēs vairs nepamanām? Varbūt vienkārši negribam skatīties patiesībai acīs, restēm pretim un neredzam tos? Varbūt Harijs Poters tiem visiem ir uzmetis neredzamības apmetņus? Vai arī restes izvairās no mūsu skatieniem kā Matrix no lodēm?

Uz mana būrīša vienas no restēm ir rakstīts „1064,18 °C”. Kušanas temperatūra laikam. Īsts zelts kā nekā! Ko tik ļoti pasaules mieram vērtīgu jau no alumīnija netaisītu. Lai zelta būrīša restes izkausētu un no turienes izlauztos jābūt ļoti karstai sirdij, tūkstoš grādu nav nieks. Tā ir viegli apdedzināties. Tā var ātri sadedzināties.

Palēnām jau var iedzīvoties savos zelta būrīšos. Ar laiku ar tiem saaug. Neviens gan sen jau vairs nedomā, cik ļoti fiziski smagi tas ir cilvēkam, kam šis būris, kura restes ir ar brīvumu 19300 kg/m3, ir jāpieņem kā liekais svars. Lai ar sirds karstuma liesmām, kuras alku pēc brīvības vējš ar katru mirkli dara arvien lielākas, nesadedzinātos, dzīvoju pēc striktiem metāla plākšņu noteikumiem kā stingrā režīma cietumā. Mazliet gan tagad dramatizēju, jo pieradums rodas un nav jau vairs tik mokoši.

Bet nedrīkst vienmēr teikt, ko domā. Nedrīkst vienmēr darīt to, ko vēlas. Nedrīkst strīdā pārāk aizsvilties. Nedrīkst palikt auksts vienaldzībā. Nedrīkst just pret jebkuru cilvēku. Nedrīkst arī skaļi smieties, kur nu vēl publiski ļauties skumjām. Cilvēks nav nekāds mežonis! Jādomā, ko dara! Neviens gan nedomā, kāpēc pērtiķi nevelk sev ādu pār acīm, lai samaksātu psihologam vai farmaceitam par jaunākajiem un efektīvākajiem anti-depresantiem. Lauvas un citi savvaļas un nesavvaļas kaķi arī nē. Tikai šie tik ļoti sakārtotie, civilizētie un pārākie cilvēki. Interesanti, kāpēc?

Cilvēks sevi spīdzina ar ierobežojumiem it kā cilvēces labā. Cilvēks sevi iesloga. Es ticu, ka tieši tāpēc mēs slimojam. Dvēsele, kas apņem fizisko ķermeni nogurst. Kāds gan ir iemesls tam, ka viens cilvēks, lietū samircis, saslimst, bet otrs nē? Imunitāte? Bet kāpēc vienam imunitāte ir mazāka? Vitamīnu trūkums? Varbūt. Bet varbūt kas cits?

Es gribu atbrīvot savu ķermeni un garu. Pavisam lēni. Pavisam mierīgi. Lai nesadegtu kā meteorīts, ielidojot Zemes atmosfērā. Tieši atbrīvotība ir manas pasaules miera formula.

Ja ļoti gribas, tad drīkst. Neviens un nekas nevar aizliegt smieties. Drīkst arī raudāt. Ir pieņemami, gaidot tramvaju, mesties līksmā dejā ar vēju, antropogēno ainavu un savu dvēseli. Nav negods atzīties, ka baidos. Ja es vēlos pateikties, tad tas ir jādara, ne lai iekļautos. Drīkst atzīties. Drīkst saskarties. Drīkst atdoties. Kā Solvita Āboltiņa teica : „Ja ir sajūta, ka vajag saplēst šķīvi, tad tas ir jāsaplēš.”

Es laižu sevi brīvībā!

Vai Tu gribētu?

Vai Tu gribētu būt neticami bagāts? Vai Tu vismaz gribētu būt pieminēts kādā izsmalcinatā augstākās sabiedrības žurnālā? Nu, ne jau gluži ar savu foto, kurā ar melnu Armani uzvalciņu un nedaudz snobisku smaidiņu ar skatienu centies nogalināt kameras objektīvu! Jā, ne jau ar foto! Kam to? Tu esi gatavs būt 'mazliet pieticīgs'. Kaut tikai ieraudzīt tur savu vārdu... Varbūt pat 'milionāru topa pirmā vieta' pamana...

Vai Tu gribētu nejauši uzdurties naftai? Tas taču tomēr ir iespējams! Ja var ticēt dzīvei TV ekrānā, vajag tikai nedaudz veiksmes. Vai Tu gribētu tad kā Beverlihilzas lauķis pārcelties uz lielu pilsētu un smalki dzīvot kādā villā? Tu taču gribētu, vai ne?

Vai Tu gribētu sev ogļu raktuves? (Ogļu, ogļu, ne zelta. Arābu šeihi tā jau par daudz pasaulē gaisu jauc. Tu taču esi gatavs būt 'mazliet pieticīgs'.) Gribētu? Tūkstoš padoto, katru dienu vilcieni ar Tavām oglēm uz visām debess pusēm... Varbūt pat Tavas firmas logo uz vagona. Tu varētu lepoties ar savu vārdu eksportētāju sarakstā, ar pacilātību savā iedomībā pētīt, ko ekonomisti sarakstījuši par šī gada IKP, protams, vissvarīgākais jau tur būtu tieši Tavs ieguldījums, kas gan cits?

Gribētu, vai ne? Gribētu, lai Tavs vārds iet cauri iekārtām, kas taisītas no visādiem metāliskiem sūdiem, kas tūkstošiem gadu Zemes dzīlēs nav varējuši atrast sev jēgu? Gribētu nejauši tik nosmērēts ar melnu, smirdīgu masu - arī būtībā baigo sūdu? Gribētu saraust naudu no pārakmeņojušajiem.... emmm.... atkal sūdiem! (pat tiešā nozīmē) 

Vai, cik svarīgi ir tie 'sūdi'! Gribi varbūt savākt manējos? Pārdodu! Lēti! Man tos sūdus nevajag. Točna ne.

Man, lūdzu, cilvēku! Tādu smuku, ar veselu miesu, vēlams A asinsgrupu, gaišiem matiem, zilām acīm  un  veselīgu sejas ādu. Nepārāk dārgi, lūdzu. Maksimāli lēti, bet ar iespējami augstu kvalitāti, lūdzu.

Tā nevar? Kāpēc?

Žurnāls neiznāk vienu reizi mūžībā. Nafta izsīkst. Ogles arī izbeidzas. Taču brīži ar cilvēkiem, kas veidojuši manu personību, dzīvos ar mani mūžīgi.

Es dzīvoju, lai justu, lai baudītu, lai būtu brīva. Negribu tās restes sev apkārt, pat ne zelta būrīša restes. Es nebaidos smieties, raudāt, iegūt, zaudēt, krist un celties, jo tikai tas spēj cilvēku darīt bagātu uz mūžu un pa īstam.

Vai Tu gribētu mīlestību, kas kā septītais vilnis nogāž Tevi no kājām? Tu droši vien sasitīsies, Tev sāpēs. Iespējams Tu pat aizrīsies ar ūdeni. Bet būs bijis tik..... pārsteidzoši! Tik pārsteidzoši, ka Tu aizrautībā gribēsi vēl un vēl, gribēsi, lai šis piedzīvojums nekad nebeidzas, gribēsi arvien just, būsi neizsakāmi laimīgs, tik laimīgs kā mazs bērns drošībā. Tu atcerēsies sāpes pakausī no kritiena un pārdzīvojumu, bet Tu arī arvien mūžīgi atcerēsies, cik tas bija..... iedvesmojoši....

Vai Tu gribētu? Ko Tu gribētu?

"Skan fonā un netraucē" dzīve

Es šodien neesmu īpaši daiļrunīga, bet tomēr man ir ko teikt.

Patiesībā gan es tomēr nezinu ko teikt.
Bet viss ir normāli.

Šis man atgādina laiku pirms aptuveni 10 mēnešiem, kad Raivis - puisis, ar kuru man nejēdzīgā (vai varbūt tomēr jēdzīgā) kārtā sanāca parunāties,- atsūtīja man savu muzikālo darbu. Es noklausījos. Protams, noklausījos. Viņš jautāja, kā man patika. Ko es varēju atbildēt? Nemeloju. Es atbildēju: "Skan fonā un netraucē." Tie gan nebija vienīgie vārdi, kas nāca man pār lūpām, taču bija svarīgākie. Viņš priecājās. Viņš teica, ka tad jau ir labi.
Kāpēc es šo rakstīju? Jo es būtībā toreiz biju domājusi : "Čali, ir jau okēj, bet nekas īpašs." Es domāju, ka viņš saprata. Bet viņš priecājās. Varbūt tomēr nesaprata... Vienalga.
Man viss ir kārtībā. Viss normāli. Pasmaidu, pasmejos, pagruzos, padusmojos. Bet nekas īpašs. Es negribu, lai mana dzīve būtu kā "skan fonā un netraucē" - tas laikam čakarē sajūtas.

Toties es izdzirdēju, ka es tāda prātīgāka izskatos. Prātīgāka kā kad?
Vai esmu prātīgāka, nemācēšu teikt, bet mainījusies es noteikti esmu. Jā, varētu būt, ka prātīgāka....

Man ir tik ļoti piedūries brāļa žargons, ka nezinu, kā es varēšu cilvēkos parādīties.
"Kušķis kapitāli šķiļ" - visai normāls izteikums.


Veiksmi!