Par ticību

Jēdziens „ticība” visbiežāk cilvēkam saistās ar kādu no reliģijām. Savukārt cilvēki, kas nav reliģiozi, tiek dēvēti par neticīgajiem. Laikam jau arī es. Bet man tas šķiet gaužām nepareizi, jo nepieciešamība pēc pārliecības par kaut kā esamību, patiesumu un īpašībām, kas ir ticības pamats, arī manā dzīvē nav izslēdzama, lai gan nepiesaistu sevi ne kristietībai, ne islāmam, ne jūdaismam vai kādai citai reliģijai. Ticība nav tikai pret Dievu. Un, manuprāt, tas nereti tiek aizmirsts. 

Es esmu pat ļoti ticīga, jo es vēl joprojām ticu oriģinalitātes esamībai uz pasaules, lai gan tam nav reāla pamatojuma vai pierādījuma. Es ticu, ka dzīvo cilvēku pūļi, kas pretojas un noliedz meinstrīmu - galveno, vadošo tendenci, vispārpieņemto -, lai gan pat vesela kustība, kas teorētiski to noliedza, pati kļuva par meinstrīmu. Absurdi, bet fakts. Taču es ticu, jo negribu pieņemt faktu, ka pasauli arvien vairāk varētu pārņemt vienveidība.

Es esmu ļoti ticīga, jo vēl joprojām ticu mūzikas labvēlīgai iedarbībai uz cilvēku, lai gan filmās masu nogalināšanas skatos arī fonā tā skan (un bieži pat skaista). Es tai ticu, jo arvien spēju atrast internetā tiešām apgarotus un patiesus skaņdarbus, kas liek aizdomāties, kas liek sajusties silti arī aukstā ziemas vakarā. Un ne visi ir radīti tikai līdz 20. gadsimta deviņdesmitajiem gadiem.

Es esmu ļoti ticīga, jo īsteni ticu arī pati sev. Jūtu sevi neizdomātu un atklātu. Jūtu sevi reālu. Atspulgs spogulī ir neviltots un skaidrs, un man nav kauns. Ir viegli un patīkami, kad vienmēr ir par cilvēku vairāk, kas vēl veiksmi, - es pati. 

Jebkuram vajadzētu vismaz censties noticēt tā esamībai, kā viņam trūkst, lai vieglāka sirds. Un tāpat arī vajadzētu sirsnīgi ticēt tam, kas ir mīļš, svarīgs un silda. Kā arī, bez šaubām, ir jātic pašam sev, jo tas, manuprāt, ir pats galvenais.

Dream on

Šķidri jaušami, taču sirdi sildoši sapņi pavīd atmiņās no rītiem, tikko acis ir atvērtas. Arī man. Es sapņoju par lidojumiem augstu virs zemes, mākoņos, par piedalīšanos vispasaules hipiju saietā un manis uzņemšanu Rokenrola slavas zālē. Arī par Latviju.
Manos sapņos Latvija ir valsts, kura ir bagāta cilvēku, kuri spēj un nebaidās DOMĀT, kuru prātus nemāc māņi un aizspriedumi. Acis nenosloga nesapratnes pilni skatieni, raugoties citu darbībās un lēmumos. Viņi saprot, jo domā. Valodniekiem nav jāmaina vārda „cilvēks” definīcija, kurā minēts, ka tas ir visaugstāk attīstītā dzīvē būtne, jo spēj pielietot smadzeņu šūnas tieši šāda procesa veikšanai – domāšanai.
Manos sapņos Latvija ir valsts, kura ir bagāta cilvēku, kuros degsme neapsīkst. Kuri cer, nē, TIC, ka spēj ietekmēt notiekošo, ka tie nav tikai nebūtiska daļa no sistēmas. Katrā mājā blakus brokastu maizei ir TV ziņu raidījums vai laikraksts, lai ikkatrs būtu informēts par aktualitātēm politikā, ekonomikā, arī kultūrā. Iespēju piedalīties vēlēšanās rod visi, jo tauta apzinās, ka katrai balsij piemīt nenovērtējams spēks, kas noteiks nākotni.
Manos sapņos Latvija ir valsts, kura ir bagāta cilvēku, kuri NOVĒRTĒ literatūru, mākslu, mūziku, kuri ir inteliģenti un pieklājīgi. Ētika nav tikai mācību priekšmets sākumskolā. Valsis nav aizmirsts, un vīrietis ir džentlmenis.
Es šodien sapņoju par Latviju, kas ir spēcīga, kas ir DIŽENA! Un kas gan dara valsti diženu?