Ja
sāpes pāries
Un
pavisam pāries,
Tad
aizies arī
Viss
pārējais.
/O.
Vācietis/
Pie nātres skāries ir mans labais vaigs. Tik pašpārliecināti maldinošs vilinājis asi trauslais zars. Kā fetišisms dzejas vakarā, kā mans skuju ceļš mājas pagalmā, tagad it viss. Es sev klusi sirdī čukstu : „Neraudi, ka skāries!”
Kas tevi dzina, mans gars, līst biezoknī. Vai nepietika ar zāles stiebru nabadzīgā ziedonī? Var saukt arī paviršos vārdus par poētismu, tā daile. Īstas mīlestības virums būtu sātanisma smaile. Tomēr alki to ziedu plūkt.
„Reiz sāpes pāries!” izmisušu sirdi mierina mācīts vīrs. Es jūtu, ka tas mākslīgs, taču šķietami tīrs. Zūd cerības atrast maigas laimes dimensijas, taču domās saldi dzejas pavedieni arvien vijas. Varbūt tomēr visas sāpes pāries?
Tik nevajaga klaji izpaust skaļākos vārdus. Ķecerībās apsūdzētajiem jau kurina sārtus. Kas šķitis gandrīz vai svētvakars, tiem saukts – piedauzīgs mīlas sakars. Tomēr negribas piedošanu nevienam lūgt.
Lai tevi sargā, ak, mana muļķa iegriba, viena laimes dzirksts! Varbūt apžēlosies augsti paceltais, skarbais likteņa pirksts. Bargi aukstais ziemeļvējš krūtis ārda. Bail atdot, bail paturēt, bail iedot, bail noturēt. Vai vērts sargāt citu tā, kā sevi sargā?
Kā sargā ausis no vārdiem, kas kā cigarešu dūmi bojā gaisu? Vai es arī mīlestību kā baložiem graudus kaisu? Sāpes tik pekles alkoholā slīkst, gausi iedomu cerību karavānas nāk. Kas gan mani pasargās no pērkonbalss?
Kā sargā acis no rozā debesu mākoņiem? Izmisums moka, atkarība no atkarības arī. Kā noturēt saprāta pabiras galvā, kad briest kaisles mirkļi lielajā balvā? Kā šo izdzīvo aklie – tie, kas zin, kas acis?
Kā sargā dzīvi cilvēks, kas virs zemes grimst, jel atbildiet! Es kliegšu pāri pasaulei, lai jūs man durvis atveriet. Debesīs neviens valodu runājot nerausta, es zinu, ka vēl viena sirds drīz taps salauzta. Kas notiek ar debesi, kad tai gals?
Lai tevi aizskar putna māju sajūta, tu vēlies? No kurienes Tu savām iegribām iedvesmu smēlies? Nepatīkams rokas tvēriens ir īstās dzīves romantisms. Atmošanās rīta vēriens – tikai saltas mākslas formālisms. Tomēr tas ir tas, kas visus aizskar.
Lai lūpās smaidu sev ieraudzītu, vajag tikai saprast vai varbūt aizmirsties. Alkt aiziet pavisam kailai kā piedzimstot netīrai patiesi tīrai. Vai putekļaina ir ceļmala vai baltā kleita? Vienalga tajā pelēkajā nav nākotnes. Vai tas manī skumjas vai naidu liek?
Bet tēraudaizkars, aiz kura slēpjas pagrimušais mēdz būt draugs arī tam, kas izmisušais. Man šķita, ka bija dota vismaz skaista diena, bet esmu palikusi sagurusi vienīgi viena. Bezsirdības vairogs – tas ir visam aizkars.
Ne cauri lode krūšu kurvim skries. „Tik viegli vis tas nebūs!” apziņa ļauni smies. Es smiešos līdzi, smieklos slēpšu bailes. Izmocīti kliegs debesu putni, nevajadzēs daudz. Pamazām nav nekā, pat ne smarža tiek.
Pie nātres skāries mans maigais vaigs bijis. Klusa doma čukstējusi : „Neraudi, ka skāries!” Es zinu, ka it visām nātrēm savs savāds maijs, un tas nav vis vairs nabadzīgs ziedonis. Paņēma viņš mani sev līdz.
Dedzina. Sūrst. Man smeldz. Un arī kaklā mazliet kremt. Taču, ja sāpes pāries un pavisam pāries, tad aizies arī viss pārējais. Tāpēc es ar skumjām smejos, jo esmu bagāta. Vismaz ar sāpēm.
