Nātres pieskāriena sentiments

Ja sāpes pāries

Un pavisam pāries,

Tad aizies arī

Viss pārējais.

/O. Vācietis/

Pie nātres skāries ir mans labais vaigs. Tik pašpārliecināti maldinošs vilinājis asi trauslais zars. Kā fetišisms dzejas vakarā, kā mans skuju ceļš mājas pagalmā, tagad it viss. Es sev klusi sirdī čukstu : „Neraudi, ka skāries!”
Kas tevi dzina, mans gars, līst biezoknī. Vai nepietika ar zāles stiebru nabadzīgā ziedonī? Var saukt arī paviršos vārdus par poētismu, tā daile. Īstas mīlestības virums būtu sātanisma smaile. Tomēr alki to ziedu plūkt.
„Reiz sāpes pāries!” izmisušu sirdi mierina mācīts vīrs. Es jūtu, ka tas mākslīgs, taču šķietami tīrs. Zūd cerības atrast maigas laimes dimensijas, taču domās saldi dzejas pavedieni arvien vijas. Varbūt tomēr visas sāpes pāries?
Tik nevajaga klaji izpaust skaļākos vārdus. Ķecerībās apsūdzētajiem jau kurina sārtus. Kas šķitis gandrīz vai svētvakars, tiem saukts – piedauzīgs mīlas sakars. Tomēr negribas piedošanu nevienam lūgt.
Lai tevi sargā, ak, mana muļķa iegriba, viena laimes dzirksts! Varbūt apžēlosies augsti paceltais, skarbais likteņa pirksts. Bargi aukstais ziemeļvējš krūtis ārda. Bail atdot, bail paturēt, bail iedot, bail noturēt. Vai vērts sargāt citu tā, kā sevi sargā?
Kā sargā ausis no vārdiem, kas kā cigarešu dūmi bojā gaisu? Vai es arī mīlestību kā baložiem graudus kaisu? Sāpes tik pekles alkoholā slīkst, gausi iedomu cerību karavānas nāk. Kas gan mani pasargās no pērkonbalss?
Kā sargā acis no rozā debesu mākoņiem? Izmisums moka, atkarība no atkarības arī. Kā noturēt saprāta pabiras galvā, kad briest kaisles mirkļi lielajā balvā? Kā šo izdzīvo aklie – tie, kas zin, kas acis?
Kā sargā dzīvi cilvēks, kas virs zemes grimst, jel atbildiet! Es kliegšu pāri pasaulei, lai jūs man durvis atveriet. Debesīs neviens valodu runājot nerausta, es zinu, ka vēl viena sirds drīz taps salauzta. Kas notiek ar debesi, kad tai gals?
Lai tevi aizskar putna māju sajūta, tu vēlies? No kurienes Tu savām iegribām iedvesmu smēlies? Nepatīkams rokas tvēriens ir īstās dzīves romantisms. Atmošanās rīta vēriens – tikai saltas mākslas formālisms. Tomēr tas ir tas, kas visus aizskar.
Lai lūpās smaidu sev ieraudzītu, vajag tikai saprast vai varbūt aizmirsties. Alkt aiziet pavisam kailai kā piedzimstot netīrai patiesi tīrai. Vai putekļaina ir ceļmala vai baltā kleita? Vienalga tajā pelēkajā nav nākotnes. Vai tas manī skumjas vai naidu liek?
Bet tēraudaizkars, aiz kura slēpjas pagrimušais mēdz būt draugs arī tam, kas izmisušais. Man šķita, ka bija dota vismaz skaista diena, bet esmu palikusi sagurusi vienīgi viena. Bezsirdības vairogs – tas ir visam aizkars.
Ne cauri lode krūšu kurvim skries. „Tik viegli vis tas nebūs!” apziņa ļauni smies. Es smiešos līdzi, smieklos slēpšu bailes. Izmocīti kliegs debesu putni, nevajadzēs daudz. Pamazām nav nekā, pat ne smarža tiek.
Pie nātres skāries mans maigais vaigs bijis. Klusa doma čukstējusi : „Neraudi, ka skāries!” Es zinu, ka it visām nātrēm savs savāds maijs, un tas nav vis vairs nabadzīgs ziedonis. Paņēma viņš mani sev līdz.
Dedzina. Sūrst. Man smeldz. Un arī kaklā mazliet kremt. Taču, ja sāpes pāries un pavisam pāries, tad aizies arī viss pārējais. Tāpēc es ar skumjām smejos, jo esmu bagāta. Vismaz ar sāpēm.

Par ticību

Jēdziens „ticība” visbiežāk cilvēkam saistās ar kādu no reliģijām. Savukārt cilvēki, kas nav reliģiozi, tiek dēvēti par neticīgajiem. Laikam jau arī es. Bet man tas šķiet gaužām nepareizi, jo nepieciešamība pēc pārliecības par kaut kā esamību, patiesumu un īpašībām, kas ir ticības pamats, arī manā dzīvē nav izslēdzama, lai gan nepiesaistu sevi ne kristietībai, ne islāmam, ne jūdaismam vai kādai citai reliģijai. Ticība nav tikai pret Dievu. Un, manuprāt, tas nereti tiek aizmirsts. 

Es esmu pat ļoti ticīga, jo es vēl joprojām ticu oriģinalitātes esamībai uz pasaules, lai gan tam nav reāla pamatojuma vai pierādījuma. Es ticu, ka dzīvo cilvēku pūļi, kas pretojas un noliedz meinstrīmu - galveno, vadošo tendenci, vispārpieņemto -, lai gan pat vesela kustība, kas teorētiski to noliedza, pati kļuva par meinstrīmu. Absurdi, bet fakts. Taču es ticu, jo negribu pieņemt faktu, ka pasauli arvien vairāk varētu pārņemt vienveidība.

Es esmu ļoti ticīga, jo vēl joprojām ticu mūzikas labvēlīgai iedarbībai uz cilvēku, lai gan filmās masu nogalināšanas skatos arī fonā tā skan (un bieži pat skaista). Es tai ticu, jo arvien spēju atrast internetā tiešām apgarotus un patiesus skaņdarbus, kas liek aizdomāties, kas liek sajusties silti arī aukstā ziemas vakarā. Un ne visi ir radīti tikai līdz 20. gadsimta deviņdesmitajiem gadiem.

Es esmu ļoti ticīga, jo īsteni ticu arī pati sev. Jūtu sevi neizdomātu un atklātu. Jūtu sevi reālu. Atspulgs spogulī ir neviltots un skaidrs, un man nav kauns. Ir viegli un patīkami, kad vienmēr ir par cilvēku vairāk, kas vēl veiksmi, - es pati. 

Jebkuram vajadzētu vismaz censties noticēt tā esamībai, kā viņam trūkst, lai vieglāka sirds. Un tāpat arī vajadzētu sirsnīgi ticēt tam, kas ir mīļš, svarīgs un silda. Kā arī, bez šaubām, ir jātic pašam sev, jo tas, manuprāt, ir pats galvenais.

Dream on

Šķidri jaušami, taču sirdi sildoši sapņi pavīd atmiņās no rītiem, tikko acis ir atvērtas. Arī man. Es sapņoju par lidojumiem augstu virs zemes, mākoņos, par piedalīšanos vispasaules hipiju saietā un manis uzņemšanu Rokenrola slavas zālē. Arī par Latviju.
Manos sapņos Latvija ir valsts, kura ir bagāta cilvēku, kuri spēj un nebaidās DOMĀT, kuru prātus nemāc māņi un aizspriedumi. Acis nenosloga nesapratnes pilni skatieni, raugoties citu darbībās un lēmumos. Viņi saprot, jo domā. Valodniekiem nav jāmaina vārda „cilvēks” definīcija, kurā minēts, ka tas ir visaugstāk attīstītā dzīvē būtne, jo spēj pielietot smadzeņu šūnas tieši šāda procesa veikšanai – domāšanai.
Manos sapņos Latvija ir valsts, kura ir bagāta cilvēku, kuros degsme neapsīkst. Kuri cer, nē, TIC, ka spēj ietekmēt notiekošo, ka tie nav tikai nebūtiska daļa no sistēmas. Katrā mājā blakus brokastu maizei ir TV ziņu raidījums vai laikraksts, lai ikkatrs būtu informēts par aktualitātēm politikā, ekonomikā, arī kultūrā. Iespēju piedalīties vēlēšanās rod visi, jo tauta apzinās, ka katrai balsij piemīt nenovērtējams spēks, kas noteiks nākotni.
Manos sapņos Latvija ir valsts, kura ir bagāta cilvēku, kuri NOVĒRTĒ literatūru, mākslu, mūziku, kuri ir inteliģenti un pieklājīgi. Ētika nav tikai mācību priekšmets sākumskolā. Valsis nav aizmirsts, un vīrietis ir džentlmenis.
Es šodien sapņoju par Latviju, kas ir spēcīga, kas ir DIŽENA! Un kas gan dara valsti diženu?

 

Saullēkts

Es prātoju un nespēju vien izprātot. Kā cilvēkam rakstīt, īsti un nepārprotami, tik banālā pasaulē, kur pazīstams saullēkts saistās vien ar bezcerīgu mīlestību vai zobu pastu? Kā rakstīt par dabu un krāsām debesīs, lai tajās neparādītos nevēlamas mīlas jūtas, kas šķietami ir pat pārāk gribētas? Kā, cenšoties nomākt neviļus jaušamu vientulību, neuzrakstīt slavas dziesmu rītam, kas 14 dienu laikā liks starot pērļu mirdzumā? Kā?
Es jūtos mazliet bezspēcīga. Ar tinti pieķēpātas lapas krīt zemē viena pēc otras. Kur man atrast to manu, to tikai manu saullēkta sajūtu? Un vai tā patiesi, no sirds es vispār kaut ko jutu? Vai cienīju? Vai apbrīnoju? Vai es mīlēju?
Nav vērts censties paspēt ātrāk. Mans laiks ir nakts, tā arī jāgaida. Un varbūt par to arī jāraksta - kā, nakti dzīvojot, izdziestu saullēktā.

Ir visāda garuma stundas

Laiks – visnotaļ mītiska parādība. Teorētiski tik konkrēts, noteikts, tiešs, tik pazīstams, taču savā būtībā neticami maldinošs. To mērām stundās, taču jāatzīst – ir visāda garuma stundas. Ir tās īsās, kas paskrien garām vienā elpas vilcienā. Un ir arī tās garās, kas gausiem bruņurupuča soļiem arvien nespēj pārtapt citās. 

Īsās stundas, šķiet, cilvēkam ar nesaudzīgu pārliecību par savu spēku seko ik uz soļa. Tās liek griezties pasaulei, aizgrābjot sirdis un radot dvēseles nospiedumus. Tās izgaist tik ātri kā ugunīs degošas papīra lapas, aiz sevis par liecību atstājot vien pelnu putekļus. Tik pēkšņi reibinoši. 

Skurbuma dēļ acumirkļa stundas, sagriežot kājām gaisā cilvēka iekšpasauli, šķietami arī tiek mīlētas vairāk. Maldi! Tas būtu velti! Lai gan tās dienas acīm, kuras savu laiku radušas īsajās stundās, nekad nevarēs pasaulē raudzīties garo ritējumā, rāmo stundu pievilcība nav noliedzama. Lēno stundu iedvesmojošā nesteidzība ir kā Mocarta klavierkoncerts si minora nolemtībā. Tik skumji patīkama. 

Krāces apiet nav laika nekad, tikai lēnās stundas rada iespēju brist straumē ar padomu un spēku – grāmatu, mīļu mūzikas disku un sirdsbalsi. Rada cilvēkam mazliet vēl vienu brīvību. Gandrīz.

Darbs tapis radošā  savienībā ar Ojāra Vācieša dzeju.

Kā Tev klājas? 

Cik ātrās stundās paiet Tava diena?

Es laižu sevi brīvībā!

Kaut kas ik uz soļa ierobežo cilvēku. Ne gluži trīs metrus augsts mūris, kas, apzinoties, ka vēl pilnībā Sauli neaizsedz, ir piekabinājis sev klāt vēl dzeloņdrāšu žogu. Restes gan. Ne jau gluži cietuma kameras restes. Tās varētu saukt par zelta būrīša restēm, jo tās taču pasaulē rada šo tik skaisto, iedomāto mieru, saskaņu un līdzsvaru.

Tā gan tikai tāda metafora. Nav vēl redzēts cilvēks, kas staigā pa ielu zelta būrītī. Vismaz es neesmu redzējusi. Ja tāds ir, tad man vēl viss priekšā! Bet varbūt mēs šos zelta būrīšus vienkārši vairs neredzam, jo esam jau pie tiem pieraduši? Varbūt mēs vairs nepamanām? Varbūt vienkārši negribam skatīties patiesībai acīs, restēm pretim un neredzam tos? Varbūt Harijs Poters tiem visiem ir uzmetis neredzamības apmetņus? Vai arī restes izvairās no mūsu skatieniem kā Matrix no lodēm?

Uz mana būrīša vienas no restēm ir rakstīts „1064,18 °C”. Kušanas temperatūra laikam. Īsts zelts kā nekā! Ko tik ļoti pasaules mieram vērtīgu jau no alumīnija netaisītu. Lai zelta būrīša restes izkausētu un no turienes izlauztos jābūt ļoti karstai sirdij, tūkstoš grādu nav nieks. Tā ir viegli apdedzināties. Tā var ātri sadedzināties.

Palēnām jau var iedzīvoties savos zelta būrīšos. Ar laiku ar tiem saaug. Neviens gan sen jau vairs nedomā, cik ļoti fiziski smagi tas ir cilvēkam, kam šis būris, kura restes ir ar brīvumu 19300 kg/m3, ir jāpieņem kā liekais svars. Lai ar sirds karstuma liesmām, kuras alku pēc brīvības vējš ar katru mirkli dara arvien lielākas, nesadedzinātos, dzīvoju pēc striktiem metāla plākšņu noteikumiem kā stingrā režīma cietumā. Mazliet gan tagad dramatizēju, jo pieradums rodas un nav jau vairs tik mokoši.

Bet nedrīkst vienmēr teikt, ko domā. Nedrīkst vienmēr darīt to, ko vēlas. Nedrīkst strīdā pārāk aizsvilties. Nedrīkst palikt auksts vienaldzībā. Nedrīkst just pret jebkuru cilvēku. Nedrīkst arī skaļi smieties, kur nu vēl publiski ļauties skumjām. Cilvēks nav nekāds mežonis! Jādomā, ko dara! Neviens gan nedomā, kāpēc pērtiķi nevelk sev ādu pār acīm, lai samaksātu psihologam vai farmaceitam par jaunākajiem un efektīvākajiem anti-depresantiem. Lauvas un citi savvaļas un nesavvaļas kaķi arī nē. Tikai šie tik ļoti sakārtotie, civilizētie un pārākie cilvēki. Interesanti, kāpēc?

Cilvēks sevi spīdzina ar ierobežojumiem it kā cilvēces labā. Cilvēks sevi iesloga. Es ticu, ka tieši tāpēc mēs slimojam. Dvēsele, kas apņem fizisko ķermeni nogurst. Kāds gan ir iemesls tam, ka viens cilvēks, lietū samircis, saslimst, bet otrs nē? Imunitāte? Bet kāpēc vienam imunitāte ir mazāka? Vitamīnu trūkums? Varbūt. Bet varbūt kas cits?

Es gribu atbrīvot savu ķermeni un garu. Pavisam lēni. Pavisam mierīgi. Lai nesadegtu kā meteorīts, ielidojot Zemes atmosfērā. Tieši atbrīvotība ir manas pasaules miera formula.

Ja ļoti gribas, tad drīkst. Neviens un nekas nevar aizliegt smieties. Drīkst arī raudāt. Ir pieņemami, gaidot tramvaju, mesties līksmā dejā ar vēju, antropogēno ainavu un savu dvēseli. Nav negods atzīties, ka baidos. Ja es vēlos pateikties, tad tas ir jādara, ne lai iekļautos. Drīkst atzīties. Drīkst saskarties. Drīkst atdoties. Kā Solvita Āboltiņa teica : „Ja ir sajūta, ka vajag saplēst šķīvi, tad tas ir jāsaplēš.”

Es laižu sevi brīvībā!

Vai Tu gribētu?

Vai Tu gribētu būt neticami bagāts? Vai Tu vismaz gribētu būt pieminēts kādā izsmalcinatā augstākās sabiedrības žurnālā? Nu, ne jau gluži ar savu foto, kurā ar melnu Armani uzvalciņu un nedaudz snobisku smaidiņu ar skatienu centies nogalināt kameras objektīvu! Jā, ne jau ar foto! Kam to? Tu esi gatavs būt 'mazliet pieticīgs'. Kaut tikai ieraudzīt tur savu vārdu... Varbūt pat 'milionāru topa pirmā vieta' pamana...

Vai Tu gribētu nejauši uzdurties naftai? Tas taču tomēr ir iespējams! Ja var ticēt dzīvei TV ekrānā, vajag tikai nedaudz veiksmes. Vai Tu gribētu tad kā Beverlihilzas lauķis pārcelties uz lielu pilsētu un smalki dzīvot kādā villā? Tu taču gribētu, vai ne?

Vai Tu gribētu sev ogļu raktuves? (Ogļu, ogļu, ne zelta. Arābu šeihi tā jau par daudz pasaulē gaisu jauc. Tu taču esi gatavs būt 'mazliet pieticīgs'.) Gribētu? Tūkstoš padoto, katru dienu vilcieni ar Tavām oglēm uz visām debess pusēm... Varbūt pat Tavas firmas logo uz vagona. Tu varētu lepoties ar savu vārdu eksportētāju sarakstā, ar pacilātību savā iedomībā pētīt, ko ekonomisti sarakstījuši par šī gada IKP, protams, vissvarīgākais jau tur būtu tieši Tavs ieguldījums, kas gan cits?

Gribētu, vai ne? Gribētu, lai Tavs vārds iet cauri iekārtām, kas taisītas no visādiem metāliskiem sūdiem, kas tūkstošiem gadu Zemes dzīlēs nav varējuši atrast sev jēgu? Gribētu nejauši tik nosmērēts ar melnu, smirdīgu masu - arī būtībā baigo sūdu? Gribētu saraust naudu no pārakmeņojušajiem.... emmm.... atkal sūdiem! (pat tiešā nozīmē) 

Vai, cik svarīgi ir tie 'sūdi'! Gribi varbūt savākt manējos? Pārdodu! Lēti! Man tos sūdus nevajag. Točna ne.

Man, lūdzu, cilvēku! Tādu smuku, ar veselu miesu, vēlams A asinsgrupu, gaišiem matiem, zilām acīm  un  veselīgu sejas ādu. Nepārāk dārgi, lūdzu. Maksimāli lēti, bet ar iespējami augstu kvalitāti, lūdzu.

Tā nevar? Kāpēc?

Žurnāls neiznāk vienu reizi mūžībā. Nafta izsīkst. Ogles arī izbeidzas. Taču brīži ar cilvēkiem, kas veidojuši manu personību, dzīvos ar mani mūžīgi.

Es dzīvoju, lai justu, lai baudītu, lai būtu brīva. Negribu tās restes sev apkārt, pat ne zelta būrīša restes. Es nebaidos smieties, raudāt, iegūt, zaudēt, krist un celties, jo tikai tas spēj cilvēku darīt bagātu uz mūžu un pa īstam.

Vai Tu gribētu mīlestību, kas kā septītais vilnis nogāž Tevi no kājām? Tu droši vien sasitīsies, Tev sāpēs. Iespējams Tu pat aizrīsies ar ūdeni. Bet būs bijis tik..... pārsteidzoši! Tik pārsteidzoši, ka Tu aizrautībā gribēsi vēl un vēl, gribēsi, lai šis piedzīvojums nekad nebeidzas, gribēsi arvien just, būsi neizsakāmi laimīgs, tik laimīgs kā mazs bērns drošībā. Tu atcerēsies sāpes pakausī no kritiena un pārdzīvojumu, bet Tu arī arvien mūžīgi atcerēsies, cik tas bija..... iedvesmojoši....

Vai Tu gribētu? Ko Tu gribētu?