Kaut kas ik uz soļa ierobežo cilvēku. Ne
gluži trīs metrus augsts mūris, kas, apzinoties, ka vēl pilnībā Sauli
neaizsedz, ir piekabinājis sev klāt vēl dzeloņdrāšu žogu. Restes gan. Ne jau
gluži cietuma kameras restes. Tās varētu saukt par zelta būrīša restēm, jo tās
taču pasaulē rada šo tik skaisto, iedomāto mieru, saskaņu un līdzsvaru.
Tā gan tikai tāda metafora. Nav vēl redzēts
cilvēks, kas staigā pa ielu zelta būrītī. Vismaz es neesmu redzējusi. Ja tāds
ir, tad man vēl viss priekšā! Bet varbūt mēs šos zelta būrīšus vienkārši vairs
neredzam, jo esam jau pie tiem pieraduši? Varbūt mēs vairs nepamanām? Varbūt
vienkārši negribam skatīties patiesībai acīs, restēm pretim un neredzam tos?
Varbūt Harijs Poters tiem visiem ir uzmetis neredzamības apmetņus? Vai arī
restes izvairās no mūsu skatieniem kā Matrix no lodēm?
Uz mana būrīša vienas no restēm ir rakstīts „1064,18
°C”. Kušanas temperatūra laikam. Īsts zelts kā nekā! Ko tik ļoti pasaules
mieram vērtīgu jau no alumīnija netaisītu. Lai zelta būrīša restes izkausētu un
no turienes izlauztos jābūt ļoti karstai sirdij, tūkstoš grādu nav nieks. Tā ir
viegli apdedzināties. Tā var ātri sadedzināties.
Palēnām jau var iedzīvoties savos zelta
būrīšos. Ar laiku ar tiem saaug. Neviens gan sen jau vairs nedomā, cik ļoti
fiziski smagi tas ir cilvēkam, kam šis būris, kura restes ir ar brīvumu 19300 kg/m3, ir jāpieņem kā
liekais svars. Lai ar sirds karstuma liesmām, kuras alku pēc brīvības vējš ar
katru mirkli dara arvien lielākas, nesadedzinātos, dzīvoju pēc striktiem metāla
plākšņu noteikumiem kā stingrā režīma cietumā. Mazliet gan tagad dramatizēju, jo
pieradums rodas un nav jau vairs tik mokoši.
Bet nedrīkst vienmēr teikt,
ko domā. Nedrīkst vienmēr darīt to, ko vēlas. Nedrīkst strīdā pārāk aizsvilties.
Nedrīkst palikt auksts vienaldzībā. Nedrīkst just pret jebkuru cilvēku.
Nedrīkst arī skaļi smieties, kur nu vēl publiski ļauties skumjām. Cilvēks nav
nekāds mežonis! Jādomā, ko dara! Neviens gan nedomā, kāpēc pērtiķi nevelk sev
ādu pār acīm, lai samaksātu psihologam vai farmaceitam par jaunākajiem un
efektīvākajiem anti-depresantiem. Lauvas un citi savvaļas un nesavvaļas kaķi
arī nē. Tikai šie tik ļoti sakārtotie, civilizētie un pārākie cilvēki. Interesanti,
kāpēc?
Cilvēks sevi spīdzina ar
ierobežojumiem it kā cilvēces labā. Cilvēks sevi iesloga. Es ticu, ka tieši tāpēc
mēs slimojam. Dvēsele, kas apņem fizisko ķermeni nogurst. Kāds gan ir iemesls
tam, ka viens cilvēks, lietū samircis, saslimst, bet otrs nē? Imunitāte? Bet
kāpēc vienam imunitāte ir mazāka? Vitamīnu trūkums? Varbūt. Bet varbūt kas
cits?
Es gribu atbrīvot savu
ķermeni un garu. Pavisam lēni. Pavisam mierīgi. Lai nesadegtu kā meteorīts,
ielidojot Zemes atmosfērā. Tieši atbrīvotība ir manas pasaules miera formula.
Ja ļoti gribas, tad drīkst.
Neviens un nekas nevar aizliegt smieties. Drīkst arī raudāt. Ir pieņemami,
gaidot tramvaju, mesties līksmā dejā ar vēju, antropogēno ainavu un savu
dvēseli. Nav negods atzīties, ka baidos. Ja es vēlos pateikties, tad tas ir
jādara, ne lai iekļautos. Drīkst atzīties. Drīkst saskarties. Drīkst atdoties. Kā
Solvita Āboltiņa teica : „Ja ir sajūta, ka vajag saplēst šķīvi, tad tas ir
jāsaplēš.”
Es laižu sevi brīvībā!
