Valoda ir maigākais glāsts un lielākais intīmais noziegums. Valoda ir sajūta, ka labāk būtu grūti iedomāties, taču valoda ir arī kliedziens izmisumam sejā, kad līdzēt vēl var vien glāze spirtotas dziras, aizmirstība un pazušana nebūtībā. Valoda rada neizprotamas elpas gammas, izspēlējot dzīves melodijas te pa baltajiem klavieru taustiņiem, te melnajiem, te līksmā mažorā, te sērīgākajā minorā. Tu man absolūti pārliecināti saki, ka viss būs kārtībā. Tu verbāli, mazliet erotiski atzīsti, ka pasaulē ir kas vairāk, kas spēcīgāk, kas dziļāk, kas patiesāk. Un es tev ticu. Starp tevi un mani ir valoda.
Īsziņa vēlā vakara stundā; tu ej gulēt. Sirds ietrīsas, seju izgaismo smaids. Viss apkārt liekas tik skaists, jo vārdu apdvestais piekļaujas tik maigs. Tā tāda platoniska mīlestība, ko radījis tas paradoksāli oriģinālais izteiksmes veids – valoda. Starp tevi un mani ir valoda.
Jau atkal telefons vēsta par jaunu ziņu; man ir stunda latviešu valodas. Nedaudz samulstu, sejā pavīd mazs, neveikls smaidiņš. Diez kas man raksta šajā valodas brīdī? Slepeni atveru ziņu un tur tikai rakstīts, ka Seppalā ir 30% atlaides. Vai pieņemami ir šie tik skumji izlietotie vārdu nosūtīšanas brīži, man nekad netaps skaidrs. Vai tā maz ir valoda, ko atdod masās - tik pelēku, tik vienmuļu, tik nedzīvu?
Reizi gadā ir tāds mazs, taču svēts notikums – vārds svin savu dienu. Un atkal jau pienāk šī aprunātā S-M-S, šoreiz ar tekstu : „Daudz laimes vārda dienā!” Diez cik Sintiju, diez cik Sindiju īsziņu glabātuvēs parādās šajā dienā tieši šis teikums? Vakarā atbildes ziņa manā vadībā top tieši tāpat, proti, ceļojot pa kontaktu sarakstu, atzīmēju visus, kas mani apsveica, katram atbildot ar jau iepriekš sagatavotu veidni, kurā ierakstīts tikpat dziļš un saturīgs teikums : „Paldies!” Tas nenozīmē gandrīz pilnīgi neko. Vismaz man. Tā tāda, šķiet, pilnīgi muļķīga pieklājība – jau atkal valodas piesmiešana.
Taču, kad absolūti bezjēdzīgo ziņu klāsts jau skaļi mudina pavisam mierīgi un ar vieglu roku likt, gaismiņām spīdot, telefonam lidot, jau atkal pienāk ziņa ar Tavu vārdu, kurā ir viss, ko varu vēlēties. Nejūtos ne kā masu objekts, nedz arī kāds nenosakāmas izcelsmes radījums, kas alkst piespiedu uzmanības. Starp tevi un mani ir valoda. Es mīlu šo apziņu.
Domājams esmu apsēsta ar mīlestības izpausmēm, apliecinājumiem un visu līdzīgu, lai gan pamatā atšķirīgu, jo mani jau nekas cits neapmierina, vai ne? Savādi, es jau taisījos ielīst stūrī, lai patupētu uz zirņiem un nokaunētos, taču tomēr, nē, jo tā nav patiesība. Es neskatos uz vārdu, analizējot tā burtu salikumus, pētot nozīmes un meklējot skaidrojumus, es to uztveru ar jūtām, man svarīgi ir just. Kad man pienāk tā patiesi svarīgā īsziņa, es jūtos dzīva, novērtēta, es jūtos laimīga. Man pienāk saturiski līdzīgas ziņas, taču vairums liek man justies kā Frankenšteina vai pat vēl mākslīgāk radīta radījuma līgavai. Kur ir tā robeža? Kāpēc gan tā? Starp tevi un mani ir valoda, kas ir nesamākslota, jo mēs atļaujamies būt ne tik ļoti labskanīgo vārdu meklētāji.
Jauns līmenis. Telefona zvans un pazudis drosmes un spēka pilnais lauva, kas ar cilvēkos neiedvesmojamu pārliecību traucas uz priekšu it kā bez mērķa, it kā bez nozīmes, bet tik cēli, ka rodas vēlme noliekt galvu, redzot, cik pašpārliecināti un pat steigā vienmērīgi tas veic savu ceļu. Pazudis laiks. Radies kas daudz spēcīgāks par pasaules pamatu – pulksteņa tikšķi –, jo starp tevi un mani ir valoda. To jūtu strāvojam dzīslās nepārtraukti. Vienalga, vai stāsti man par kaimiņu meiču, kas darina ne-mākslas grafiti, vai rajona klaidoni, kas pie sliedēm lej savā mucā divu litru alu, jo svarīgi ir tikai tas, kā tavi vārdi atplūst pie manis.
Es neciešu tos zvanus, kas atduras pret „Ā, nu ja!”. Es neciešu trīspadsmit sekunžu zvanus jeb īso nopratināšanu ar taimeri, kas liek lūgt : „Vai Tu nevar, lūdzu, izteikties īsāk? Septiņi vārdi visas sarunas laikā tomēr ir par daudz.” Es neciešu tos zvanus, kuru laikā man ir grūti neaizmigt, un ne jau labsajūtas un miera dēļ, bet gan garlaicības dēļ. Taču visvairāk es laikam neciešu zvanus, kuros sarunu biedrs nepasaka neko, ko būtu vērts dzirdēt. Nē, es neesmu no tiem cilvēkiem, kam interesants šķiet tikai ar viņiem saistītais. Es ar sajūsmu spēju klausīties arī ģipškartona pieskrūvēšanas visas padsmit metodes, apzinoties, ka diez vai man tas jelkādi dzīvē noderēs, taču klausīties saldu, nepatiesu liriku gan ir mokoši. Lai nenomāktu sevi ar savu riebumu pret to, es smejos. Neuzskatu, ka ir nosodāmi smieties, dzirdot neizšķīlušā cāļa riesta saucienā.
Ne visiem cilvēkiem paveicas sajust valodas uzplaiksnījumus. Ne visi tos spēj radīt. Tieši starp īstajiem cilvēkiem, ko apbur īstās sajūtas īstajā laikā, ir valoda. Starp tevi un mani ir valoda, kas liek man justies dzīvai. Starp tevi un mani ir valoda, kas paverdzina manu ķermeni vispatīkamākajā veidā. Tā pakļauj manu miesu un garu un liek atdoties tavai balsij, kā arī tavam S-M-S formā uzrakstītajam vārdam.
Lai bendes rokas azartā pieskaras cirvim virs manas galvas, ja iekārot izjustu dzīvi ir noziegums. Lai pēc tam elles ugunis apņem mani, ja ir nepareizi, ka es tik ļoti mīlu šo valodu un tevi. Šī manas apjausmas rašanās. Šī mana atzīšanās šajā kriminālās pasaules lielākajā noziegumā – valodas atrašanā starp tevi un mani.
