Es šodien neesmu īpaši daiļrunīga, bet tomēr man ir ko teikt.
Patiesībā gan es tomēr nezinu ko teikt.
Bet viss ir normāli.
Šis man atgādina laiku pirms aptuveni 10 mēnešiem, kad Raivis - puisis, ar kuru man nejēdzīgā (vai varbūt tomēr jēdzīgā) kārtā sanāca parunāties,- atsūtīja man savu muzikālo darbu. Es noklausījos. Protams, noklausījos. Viņš jautāja, kā man patika. Ko es varēju atbildēt? Nemeloju. Es atbildēju: "Skan fonā un netraucē." Tie gan nebija vienīgie vārdi, kas nāca man pār lūpām, taču bija svarīgākie. Viņš priecājās. Viņš teica, ka tad jau ir labi.
Kāpēc es šo rakstīju? Jo es būtībā toreiz biju domājusi : "Čali, ir jau okēj, bet nekas īpašs." Es domāju, ka viņš saprata. Bet viņš priecājās. Varbūt tomēr nesaprata... Vienalga.
Man viss ir kārtībā. Viss normāli. Pasmaidu, pasmejos, pagruzos, padusmojos. Bet nekas īpašs. Es negribu, lai mana dzīve būtu kā "skan fonā un netraucē" - tas laikam čakarē sajūtas.
Toties es izdzirdēju, ka es tāda prātīgāka izskatos. Prātīgāka kā kad?
Vai esmu prātīgāka, nemācēšu teikt, bet mainījusies es noteikti esmu. Jā, varētu būt, ka prātīgāka....
Man ir tik ļoti piedūries brāļa žargons, ka nezinu, kā es varēšu cilvēkos parādīties.
"Kušķis kapitāli šķiļ" - visai normāls izteikums.
Veiksmi!
